Daudzi cilvēki citus vērtē pēc ārējā izskata, tomēr tas ir ļoti nepareizi. Šādi vērtējot cilvēkus tu vari smagi kļūdīties un izdarīt nepareizus secinājumus, gan par viņa dzīvi, gan arī raksturu. Šis stāsts šo teikumu pilnībā apstiprina.
Stāvēju metro vagonā, tieši iepretim durvīm. Pieturā iekāpa skaista, slaida blondīne. Protams, es nodomāju, ka viņa ir izlutināta un visaugstāk dzīvē vērtē tikai sevi. Un noteikti tālāk par savu degungalu neskatās. Es kļūdījos un par blondīnēm nu dien vairs nesmiešos.
Lasi vēl: Sieva dusmās izskrēja no mājām un aizcirta aiz sevis durvis, atstājot vīru ar bērniem vienu. Pēc 2 dienām viņa saņēma vēstuli…
Viņas skatienā bija redzama bezrūpība, viņas kājas rotāja augstpapēžu kurpes, bet kopumā šī sieviete izskatījās ļoti mīļa. Apstājas man blakus, izņem ārā mūzikas atskaņotāju un sāk klausīties ļoti skaļi Nightwish.
Nodomāju, ka katram cilvēkam tomēr ir sava gaume, par kuru nestrīdas. Pēc tam viņa izņem no somiņas grāmatu, šķiet, ka japāņu poēmas, turklāt oriģinālā valodā – un sāk mierīgi lasīt.
Mana seja palika vēl mazliet garāka… Sāku domāt – vai tiešām saprot, ko lasa? Tad viņas lasīšanu vienā brīdī pārtrauca telefona zvans. Tālāk es dzirdu šādu te sarunu:
“Jā, skaidrs… Tātad: barošanas bloku piestiprini aizmugurējā daļā sistēmas bloka augšpusē, to dara ar četrām skrūvēm – no turienes atiet barošanas vads…
Kā saprast “kur”? Pie mātes plates, cietā diska, diskdziņa. Jā… Kādēļ esi nolēmis likt kopā datoru, ja neko no tā nesajēdz?”
Noliek telefonu, pamana, ka es skatos uz viņu pilnā izbrīnā un ar muti vaļā. Tad sieviete saka: “Nesatraucies, esmu krāsota!”. Šajā brīdī biju ļoti nokaunējies un nespēju uz viņu pat paskatīties.